Publicēts Kategorijas Bez tēmas, Dzīve notiek!

Tadžmahāls pilnmēness naktī un saullēktā

Mēdz teikt, ka pēc brauciena uz Indiju neviens cits ceļojums vairs nebūs tāds, kāds tas būtu bijis pirms šīs valsts apmeklējuma. Ceļojums uz Indiju maina uzskatus ne tikai par ceļošanu, savām robežām (higiēnas un arī citām), bet par visu dzīvi kopumā.


Indijai ir dažādas puses, un to var apskatīt dažādi, cits droši dosies pārgājienā ar kājām vai ar velosipēdu, bet cits vēlēsies apskatīties šo valsti tikai kondicionēta autobusa un gida pavadījumā. Taču Indija ir tā vērta, lai katrs uz to aizbrauktu vismaz vienreiz, lai kāda būtu viņa komforta robeža! Viens no “klasiskajām” Indijas apskates maršrutiem ir tā saucamais “Zelta trijstūris”, kas ietver sevī Deli, Džaipuru un Āgru. Mēs ar vilcienu no Deli devāmies uz Āgras pilsētu, jo tur atrodas majestātiskais Tadžmahāls – pasaules brīnums un nemirstošas mīlestības apliecinājums.

Tadžmahāls pilnmēness naktī un saullēktā

Gatavojoties ceļojumam, kādu vakaru, lasot par Tadžmahālu, uzzinām, ka tur ir iespējams nokļūt arī naktī – tikai pilnmēness naktī uz pusstundu, grupās ne lielākās par piecdesmit cilvēkiem. Kā tad tikt pie kārotajām biļetēm? Izrādās, tās sāk tirgot specifiskā vietā, mēnesi pirms brauciena un tās izpērk diezgan ātri. Par laimi, vairākas viesnīcas šajā laikā piedāvā īpašo “Tadžmahāla Pilnmēness” piedāvājumu. Augstākas klases numuriņš, augļi, šampanietis un… divas ieejas biļetes uz Tadžmahālu naktī! Augļi un pārējais mūs interesēja tā mazāk, tomēr biļetes gan bija kārdinošas!
Bijām dzirdējuši, ka uz pilnmēness tūri jāierodas ļoti laicīgi. Tomēr kaut kā steigā ar visu pilsētas apmeklējumu sanāca diezgan skriešus iet uz ieeju, pie tam tumsā. Tā kā līdzi nav atļauts ienest pilnīgi neko, izņemot vienu fotoaparātu, mums līdzi nebija arī lukturīša, bet Āgras ielas nav īpaši labi apgaismotas. Par laimi, šur tur paspīdēja attāla gaisma, un laicīgi pamanījām gan uz ceļa palikušās atvērtās kanalizācijas lūkas, gan remontdarbu tranšejas, gan arī gulošos suņus un arī pa kādai suņu “mīnai”. Ne bez satraukuma, tomēr bijām klāt! Uz vietas bija pieejami daži skapīši, kur nolikt mantas, tomēr to nebija daudz, un vēlāk redzējām, ka cilvēki neatļautās mantas bija sakrāvuši kaudzē.


Drīz vien, pēc drošības pārbaudes, mūs ar autobusu aizveda līdz Tadžmahāla ieejai un tālāk tieši pusstundu ļāva uz to skatīties un fotografēt. Lai arī laika nav daudz, pilnīgais klusums, pat atrodoties diezgan tālu no skaistās celtnes, bija tā vērts!

Saullēkts

Pēc nepilnām septiņām stundām ar Tadžmahālu tikāmies vēlreiz – saullēktā. Taksists mums “iešķieba” līdzi it kā bezmaksas gidu. Izrādījās, gida galvenais uzdevums bija pielīst priekšā visai garajai tūristu rindai, lai nopirktu mums biļetes, un pēc tam mūsu kompāniju ielikt rindā, kas paredzēta vietējiem iedzīvotājiem (kur bija atsevišķa rinda sievietēm un vīriešiem). Mazliet samulsuši saprotam, ka tas ir veids, kā šeit notiek lietas. Tā ka vietējo sieviešu rindā nebija vispār, ar draudzeni bijām starp pašām pirmajām, kas torīt spēra kāju teritorijā. Arī dienas apmeklējumu laikā teritorijā ir aizliegts ienest dažādas mantas, viens no aizliegumiem ir pārtika. Drīkst ienest ūdeni, bet ne limonādes. Ja ir tāda iespēja, uz Tadžmahālu ir jānāk pilnīgi tukšām rokām.


Kā tikko atveras vārti, tā simtiem tūristu skrien uz Tadžmahāla ieeju, lai aizņemtu kādu no soliņiem un nofotografētos ar Tadžmahālu fonā kā slavenajā Princeses Diānas fotogrāfijā. Daudzi cilvēki nāk ar vietējo fotogrāfu, kurš tad izdzenā pārējos fotografēties gribētājus. Diemžēl skatoties uz daudzu tūristu (un arī gidu, tajā skaitā mūsējā) uzvedību šādos pasaulslavenos objektos, var pārliecināties, ka barā cilvēkiem zūd jebkāda cilvēcība. Ieraugot skaistos, zaļos papagailīšus, kas ložņā pa greznajām ēkām, gribam tos nofotografēt, tomēr kadru iztraucē kāds indiešu puika, kurš, ieraugot pret papagaiļiem pavērsto objektīvu, sāk skaļi sist plaukstas un kliegt. Papagaiļi iztrūkstas. Pēc cēlā pusnakts apmeklējuma, saullēkta vizīte Tadžmahālā mazliet atgādina gladiatoru cīņas. Pēc aptuveni stundas vai divām pēkšņi ir kāds brīdis, kad vairums rīta tūristu jau ir devušies prom, bet jauni īsti nav atnākuši vietā, un pat šķiet kluss.

Kopsavilkumā

Pēc šī ceļojuma dažbrīd liekas, ka tagad mēs varam braukt jebkur, jo esam piedzīvojuši Indiju. Bez Tadžmahāla paviesojamies dubļainajā Sundarbans parkā, kur dzīvojam spartiešu dzīvi, ēdam piparu viras bengāliešu ieskrietuvēs, un jūsmojam par sniegotājām kalnu smailēm un plašajiem tējas laukiem Dārdžilingā. Neskaitāmie arhitektūras pieminekļi, tirdziņi, rikšas, troksnis un smaržas – Indija pārsātina ar iespaidiem. Brauciens uz turieni ir kā atskaites punkts, pēc kura vairs neviens cits brauciens nebūs tāds, kāds būtu bijis. Katram, pilnīgi katram būtu jāaizbrauc uz Indiju, kaut vai organizētā tūrē un tikai pabāžot degunu ārpus autobusa durvīm.

 

Teksts: Alīna Andrušaite
Foto: Jēkabs Andrušaitis
www.sapnumedniece.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *